Ne visam lemts turpināties [filma: 2 Days in New York / Divas dienas Ņujorkā]

2-days-in-new-york-film-poster-e1338778762571

Neapšaubāmi, ja ne gluži klasikas, tad tautā ārkārtīgi iemīļotas filmas, kāda ir 2 Days in Paris, turpinājums ir uztverams ar divējādām sajūtām. Atgriezties pie emocijām un haotiskuma, kas tika uzburts pateicoties sievišķīgi izklaidīgajai Julie Delpy un ārkārtīgi nervozajam Adam Goldberg tēliem, būtu ļoti patīkami un, iespējams, arī otrais uznāciens būtu ļoti izdevies, bet nu šis duet, kas, manuprāt, ir filmas būtiskākais veiksmes elements, tika izšķirts un puspsihopātiskā amīša vietā nāk izteikti vienkārša komiskā tēla nesējs Chris Rock, kas filmas turpinājumu 2 Days in New York man neļauj uztvert tikpat vieglprātīgi un nepiespiesti kā pirmo filmu. Te ir acīmredzams naudas faktors, kas, kā labi zināms, ir nogalinājis ne vienu vien potenciāli labu ideju par iesāktā stāsta turpinājumu.

 

2-days-in-new-york-movie-image-chris-rock-julie-delpy

Kaut arī acīmredzamā Julie Deply vēlme atdarināt dzīvo klasiķi Woody Allen gan formā, gan izveidotajās ainās un, protams, arī haotismā, man principā ir ļoti simpātiska, jo arī Edward Burns pēdējo veikumu šajā virzienā – Newlyweds vērtēju ar labu atzīmi, man tomēr neliek mieru (iespējams pārlieki lielā) piekasīšanās ideju un filmas viengabalainības trūkumam. Ja nav šo būtisko (par aktieru izvēli jau minēju) faktoru vai ir atspēlēts jau kādreiz redzētais, bez liela darba pie kopējās formas izstrādes, filma kļūst tāda atsevišķu epizožu kopojums, kas atstāj skatītāju ar izteiktu rūgtuma (ne gluži tukšuma) sajūtu.

 

Filma apmērām līdz trešdaļai spēja saglabāt iepriekšējā filmā iesākto toni, protams pieliekot neizbēgamo amerikānismu, bet tad, kad visi vecie gājieni ar dīvainajiem un pārlieku atklātajiem francūžiem ir izspēlēti, sākas minstināšanās, proti, konkrētajā gadījumā „dvēseles pārdošanas” peripetijas ar cameo no kāda neatkarīgā kino scēnā ļoti pazīstama aktiera un ņemšanās par kaut kādiem dzīves jēgas meklējumiem utt. utml., kas ir ārkārtīgi dīvains gājiens ar ļoti lielu risku izskatīties banāli. Pat šī žanra un formas klasiķim Woody pārāk daudz reizes nav izdevies iznākt sausā no šādiem sižetiskajiem līkločiem, tādēļ Julie Delpy, kas vēl uzskatāma par zaļknābi, nevajadzēja riskēt iet pa tik slidenu ceļu, principā sačakarējot jau tā vārgo filmas otro daļu.

2_days_in_new_york_movie_stills_7

Tātad, beigās ar šo filmu ir līdzīga sajūta, kā ar šīm šķietami nebeidzamiem multeņu (nu jā, arī Karību jūras pirātu piedzīvojumiem) turpinājumiem, kuri pārbāzti ar foršiem un komisma pilniem tēliem, kas katrs ir patīkams un iemīļots, bet katras nākamās filmas daļas un tēlu uznācieni it kā tiek gaidīti, cerībās redzēt ko jaunu/negaidītu, bet, izejot no kinoteātra spējam tikai pateikt – “nebija slikti…”, kas man šķiet priekš izciliem tēliem un labi izveidotiem pamatiem, kādi ir visām šīm filmiņām, ir slinks gājiens un jāuzskata par neveiksmi.

Two-days-in-new-york10

Salīdzinājumam, ka Julie Delpy ir vairāk kā viena patiesi izdevusies filma un pierādījums, ka haotiskais, bet tik cilvēciskais un organiskais stāstījums, kas piemīt arī 2 Days in Paris, nav bijusi nejaušība, noskataties viņas pirms 2 Days in New York tapušo filmu Le SkyLab.