Pieticīgās cerības [filma: Great Expectations / Lielās Cerības]

great_expectations_resources_push

Piedzīvojuši vērienīgus, pasaulē ļoti populāru un mīlētu romānu ekranizējumus, kuri viens otru pārspēj savā unikalitātē, spožumā, detalizācijā un stilizācijā, pieņemam katra nākamā atšķirīgo pieeju un vizualitāti tikai kā mūsdienīga kino normu – veidu kā ieinteresēt, padarīt saprotamāku šodienā dzīvojošiem. Varbūt pat kādā no gadījumiem uzsverot kādu aspektu un īpašu skata punktu, kas oriģinālā stāsta autoram pat nav bijis prātā. Vienalga kā, bet katrā ziņā, radot ko jaunu un nebijušu, autors vismaz minimāli attaisno stāsta atjauninātās versijas eksistences jēgu.

Deviņdesmitajos gados aizsākusies mode, klasisku stāstu stilizācija un to notikumu pārnešana uz mūsdienām ienesa jaunu vēsmu kino pasaulē un patiesībā plaši atvēra durvis uz stāstu brīvu improvizāciju. Sākot jau no Leonardo DiCaprio oficiālās bučmūlīša statusa aizsācēja lomas Baz Luhrmann Viljams Šekspīra lugas adaptācijas filma Romeo+Juliet, Ethan Hawke mocības urbānajā Hamlet versijā, Reese Witherspoon un Ryan Phillippe kopā savešanas filma Cruel Intentions, kas veidota pēc Šoderlo De Laklo Bīstamie sakari romāna motīviem. Tam seko varbūt mazliet neiederīgais, bet noteikti spilgts brīvās improvizācijas plašo iespēju, piemērs, ar Jet Li, kā slavenais mīlnieks un dziedātāja Aaliyah neaizsniedzamās Džuljetas prototipa lomā turbo stilizētajā un, kā saka, vaļīgajā paša slavenākās Viljama Šekspīra lugas interpretācijā, filmā ar nosaukumu Romeo Must Die. Un galu galā arī pavisam nesenais Ralph Fiennes darbs pie traģēdijas Coriolanus pārnešanas mūsdienu kara apstākļos. Visas šīs filmas ir interesantas un pilnīgi noteikti vērtīgas stāstu versijas, kas tikai pastiprina to universālo un nemirstošo dabu.

Arī nepārnesot klasiskos stāstus uz mūsdienām, filmu veidotāji ir spējuši radīt neaizmirstamas filmas, kas, lai arī vairāk ar vizualizāciju, tomēr paliks atmiņā kā samērā vērtīgs pienesums kopējā adaptāciju klāstā. Šeit es domāju pagājušā gada Ļeva Tolstoja romāna Anna Kareņina režisora Joe Wright versiju ar Keira Knightley galvenajā lomā, Viktora Igo romāna Les Miserable režisora Tom Hooper mūzikla versiju ar veselu plejādi augstākā ranga aktieriem, Wuthering Heights (Kalnu aukas) savdabīgo, bet ārkārtīgi sulīgo un gandrīz sataustāmo bildi ar izaicinošu melnādainā aktiera izvēli galvenā mīlnieka lomā, kā arī Mia Wasikowska un Michael Fassbender intensīvo saspēli 2011. gada Džeinas Eiras adaptācijā.

Bet, kas attiecās uz jaunāko Čarlza Dikensa romāna Lielās Cerības adaptāciju, kurā galvenajās lomās sapulcināti tādi britu grandi kā Helena Bonham Carter, Ralph Fiennes, Jason Flemyng, Robbie Coltrane un paša Pipa lomā nesen iepazītais War Horse draugs un īpašnieks Jeremy Irvine, tā ir gaužām neizteiksmīga un absolūti ne ar ko neizceļas. Šīs versijas tā vien izskatās pēc mehāniska, bezkaislīga rutīnas darba, kurš uzdots režisoram, kuram tas nav nekas svešs, jo, papētot Mike Newell filmogrāfiju, tajā atrodamas gan tādas filmas kā Harry Potter and the Goblet of Fire un Prince of Persia: The Sands of Time. Protams, filmas Donnie Brasco un Four Weddings and a Funeral šajā pašā sarakstā mazliet mulsina, bet tas nemaina lietas būtību – jaunākā Great Expectations versija, lai arī veidota ar pieredzējuša TV produktu veidotāja rokām,   nepārspēj Brian Kirk režisēto, 2011. gadā iznākušo miniseriālu ar pašu aģenti Skalliju, Gillian Anderson Havišamas jaunkundzes lomā.

Par pašu šīgada Great Expectations versijas stāsta izklāstu man maz, kas piebilstams, ja vien tāda detaļa, ka pēc tās “pāršķirstiju” Alfonso Cuarón 1998. gada modernizēto versiju ar Ethan Hawke, Gwyneth Paltrow un Robert De Niro galvenajās lomās, un atmiņā atausa daudz vairāk grāmatā lasīto ainu vizualizācijas nekā skatoties Mike Newell darbu.

2 stars