Sadzīvojot ar likteni [filma: Fault in our stars]

Ik pa laikam pie apvāršņa parādās filmas, kuru oriģinālmateriāls, t.i. grāmata, ir kas vairāk kā savu nozīmīgumu jau sen zaudējušais teksts “best seller” grāmatas reklāmas materiālos vai pat uz tās vāka. Atsevišķās aprindās un vecuma grupās tās ir kas vairāk kā vienkārši labas un populāras grāmatas. Negribētos lietot notrulināto “kulta grāmata” apzīmējumu, jo, lietojot šo vārdu salikumu, ja ne reliģiska rakstura grāmatas nāk prāta, tad Twilight vai Harry Potter jau nu noteikti. Bet, ja konkrēti, tad režisora Josh Boone (Stuck in Love) jaunākā filma The Fault in Our Stars ir milzu popularitāti iemantojušā amerikāņu rakstnieka John Green jaunākās tāda paša nosaukuma grāmatas ekranizācija.

 

John Green, pateicoties aktīvai un inovatīvai darbībai sociālajos medijos, ieguvis auditoriju, kuru raksturo amerikāniskais “young adults”, teiksim portālā Twitter “uzaudzējis” sekotāju skaitu līdz iespaidīgiem 2 miljoniem. Aktīvi iesaistoties diskusijās par tēmām, kas tieši saistītas ar viņa grāmatās aprakstītajām, un pirms Fault in our Stars iznākšanas kopā ar savu brāli (kopā ar brāli uztur YouTube diskusiju kanālu vlogbrothers – 1,8 miljoni sekotāju un 400 tūkstoši vidējais viena video skatījums) sarīkoja pasākumu, kurā publiski, ļaujot apmeklētājiem iesaistīties procesā, rediģēja vēl neiznākušās grāmatas pirmās nodaļas.

 

Fanu bāze ir tik uzticīga viņam un viņu “draudzība” izveidojusies tik cieša, ka pat tad, kad interneta veikals Barnes & Noble kļūdoties daļai iepriekšpārdošanā nopirkušajiem izsūtījis John Green jaunāko grāmatu 20 dienas pirms tās iznākšanas, liela daļa solījušies to nelasīt līdz oficiāli noliktajam datumam vai vismaz publiski to nekomentēt. Šis gājiens gan nav bez pamata – tā ir atbilde autora iepriekš izteiktajam solījumam – John Green visiem, kuri pasūtīs grāmatu iepriekšpārdošana, apsolīja parakstītu eksemplāru. Tā rezultātā Green parakstīja vairāk nekā 150 tūkstošus grāmatu eksemplāru.

 

Arī saistībā ar grāmatas Fault in our Stars ekranizāciju Green solījās, ka neļaus to ekranizēt klasiskajā, puņķaini raudulīgajā, bet pozitīvajā noskaņā, ko tik labi pazīstam no romantiskā kino standartiem. Kā pats apgalvo, tas arī esot bijis ilgu pārrunu un strīdu iemesls, jo studija filmai ar 12 miljonu budžetu vēlējušies tieši šādu – klasisku pieeju. Bet, lai vai kā, ar 500 Days of Summer un The Spectacular Now scenāristiem Scott Neustadter un Michael H. Weber darbu, adaptējot viņa grāmatu, Green esot apmierināts un, kā pats saka, viņiem esot izdevies stāstu pat vietām uzlabot. Grāmatas autors vairākkārt viesojies filmēšanas laukumā, konsultējot filmas galvenos varoņus, kuri tagad stāsta, ka viņa vizītes esot bijušas ļoti noderīgas, un centrālā sarunu tēma visu filmēšanas laiku.

 

Neesmu lasījis šo grāmatu un droši vien to nedarīšu kaut vai tādēļ, ka tā paredzēta par mani jaunākiem cilvēkiem. Bet, cik varu spriest, galvenie grāmatas popularitātes, bez jau minētajiem, iemesli ir tās spējā no skolojošā toņa, runājot ar auditoriju, pāriet formā – runāt kopā ar to – kā ar draugu. Spējā pasniegt ar vēzi slimo jauniešu stāstu melanholisku, jauku, filozofisku un ar krietnu daudzumu humora. Iespējams tā arī ir, bet man, nezinot oriģinālu, jāspriež tikai par pilnmetrāžas versiju.

 

Filmas ievadā brīnišķīgā (joprojām) uzlecošā zvaigzne Shailene Woodley, kura atveido galveno varoni vārdā Hazel Grace (nemēģiniet tulkot) stāsta, ka šis nebūs tas “caur šķēršļiem uz pozitīvu un gaišo nākotni” stāsts, viss nebeigšoties laimīgi. Šis apgalvojums uzreiz atsauc atmiņā filmas Friends with Benefits un Jon Don, kuras arī šāda vai citādā veidā apgalvoja, ka ir citādas. Patiesība izrādījās ne tik radikāla, bet labi – ne par to stāsts. Zinot visu priekšstāstu filmai Fault in our Stars, manuprāt, atmosfēriski vajadzēja būt kaut kam līdzīgam režisora Gus Van Sant filmai Restless ar Jonathan Levine 50/50 filmas sadzīviskumu un humora devu. Diemžēl, lai arī kā filmas veidotāji cenšas būt pozitīvi domājoši, nezaudējot reālistiskās noskaņas atainojumu, filma sanākusi diezgan klasiska tearjerker. Tā spēj sasmīdināt, pamācīt un izlobīt no dziļi traģiskās situācijas atziņas, kas ļauj saskatīt tumšā mākoņa zelta maliņu. Kā piemēram šajā monologā, filmas izskaņā:

There are days, many of them, when I resent the size of my unbounded set. I want more numbers than I’m likely to get, and God, I want more numbers for Augustus Waters than he got. But, Gus, my love, I cannot tell you how thankful I am for our little infinity. I wouldn’t trade it for the world. You gave me a forever within the numbered days, and I’m grateful.

Bet galu galā filma nespēj izveidot īstās ar vēzi slimā dzīves kopainu. Viss šķiet mazliet par gludu, skaistu un, kā saka, Holivudisku, lai cilvēks parastais varētu rast emocionālo sasaisti.

 

Varbūt un cerams, ka kļūdos.

.

Vērtējums: 3 / 5

.

.