Situācijas sprostā [filma: Prisoners / Gūsteknes]

Kanādiešu savdabīgā režisora Denis Villeneuve, kurš atbildīgs par Maelstrom un Oskaram nominēto Incendies, pirmajai Holivudas filmai Prisoners, ar veselu virkni izcilu aktieru lielākās un mazākās lomās, kā jau tas bija paredzams, ir maz līdzību ar iepriekšējiem viņa darbiem. Protams, ir atsevišķi elementi, kuri ir profesionāli ievīti notikumu līkločos un norāda uz jau atpazīstamu rokrakstu, bet tie katrā ziņā nav zīmīgākās vai filmas noteicošās detaļas.

 

Man nav informācijas, cik ļoti Mark Wahlberg kā viens no filmas producentiem iesaistījies filmas tapšanā, bet zināmas pazīmes uz specifiskām vēlmēm noteikti ir. Filmas Prisoners stāsta autors ir Mark Wahlberg pirmās no skandināviem nopirktās flmas Reykjavik-Rotterdam amerikāņu versijas Contraband scenārija autors Aaron Guzikowski. Kā arī nedomāju, ka gluži sagadīšanās pēc par filmas operatoru nolīgts brāļu Koenu iemīļotais Roger Deakins (Serious Man, True Grit, No Country for Old Man, Fargo, kā arī SkyFall, The Village, Jarhead, un tūlīt jau arī ķersies pie Angelina Jolie režisētās Koenu brāļu scenārija Unbroken filmēšanas). Tā vien izskatās, ka, komplektējot komandu, pamatīgi žonglējuši ar šaubīgo un pilnīgi drošo, populāro un mazliet nepieradināto.

 

Gala rezultātā, jāsaka, tā populārākā “detaļa” un lielākais ļaužu magnēts Hugh Jackman, manuprāt, ir filmas Prisoners vājākais posms. Bet, pateicoties izcilajam citu aktieru darbam, scenārijam un vizuālajam noformējumam, viņš nespēj pabojāt kopējo filmas ainu. Varbūt turpmāk Hugh Jackman nevajadzētu pamest amerikāņu mitoloģijas, mūziklu un komēdiju lauciņu; tās tomēr ir un paliek viņa stiprās un mums ierastas viņa kā aktiera šķautnes. Runājot par pārējo aktieru sastāvu un otru galveno filmas tēlu, aktiera Jake Gyllenhaal atveidoto policistu Loki, jāatzīst piezemētā, noslēpumainā (savdabīgi tetovējumi, sejas nervu/muskuļu defekts un vientuļnieka daba) loma ir atsevišķa stāsta un pat filmas cienīga. Arī mazāko lomu aktieri visi kā viens ir izcili, vienīgais mazliet žēl, ka aspekts, no kura es jau kādu laiku baidījos, ar jau apnicīgajiem filmu “mega zvaigžņu sastāviem”, ka zvaigžņu “spilgtums” un aktieru iestaigātās taciņas ar sev tipiskām lomām, var šo to šāda tipa filmās pateikt priekšā.

 

Kā jau minēju, filma Prisoners neiztiek bez atsevišķām detaļām, kuras nu jau varētu dēvēt par režisora rokrakstu. Neiztrūkstošais sižeta pavērsiens vai zīmīga stāsta detaļas atklāšana neilgi pirms filmas beigām, morālas dabas jautājumu cilāšana un neviennozīmīga ļaunā un labā robežas vilkšana.

 

Diemžēl arī šoreiz filmas latviskotais nosaukums “Gūsteknes” ir mazliet neprecīzs vai, pareizāk sakot, tas ir tiešais nosaukuma tulkojums, bet patiesībā filma Prisoners demonstrē visdažādākos situāciju gūstekņus. Sākot ar vistiešākajām – nolaupītajām meitenītēm, vecākiem, kuri iesprostoti bezpalīdzībā un neziņā, pāri nodarītāju un cietušo psihisko traumu gūstu, kārtības uzturētāju un izmeklētāju likumīgās robežas, kā arī neapmierināmās atriebes kāres gūstu par pasaules netaisnīgumu.

 

Personīgi es nebeidzu brīnīties par nolaupītu, pazudušu, nogalinātu bērnu pazušanas stāstu intensitāti pēdējā gada laikā gan filmu, gan TV piedāvājumā. Tai pat laikā arī jāatzīst, ka par spīti patrulajam gājienam ar šādu stāsta konstrukciju, kuru par sev saistošu uzskata lielākā daļa vecāku, pagaidām neviens nav to atstāstījis tikai kā tīru “asaru izspiedēju” – katrs ir atradis kādu īpašu šī briesmīgā notikuma leņķi un skatupunktu, nepavadot laiku vienkāršī šausminoties.

4 stars