Spožriņķa Banda [filma: The Bling Ring / Izredzētie]

 

Gari neapcerot kas, kā un kapēc, jāatzīst, ka režisores Sofia Coppola jaunākās filmas The Bling Ring galvenā problēma ir režisores/scenārija autores sakāmā trūkumā. Nekas vairāk kā tukšs uzstādījums. Jā, jaunieši ir stulbi. Jā, viņi dara muļķīgas (kriminālas) lietas. Jā – kā tā drīkst un ak, vai cik ļoti degradējušies tie ir! Bet vai tā nav uzskatīts vienmēr? Vai nejēdzīgs dumpinieciskums un izklaides kāre vienmēr nav valdījusi pār jauniešu prātiem?

 

Labi, šobrīd mēs piedzīvojam slavenību dzīvesveida pielūgsmes izpausmju zemāko punktu (es patiešām tā ceru) un visiem par to ir kas sakāms, bet vai tad jārunā par pašiem jauniešiem kā masu, kura jau tā dienu dienā ir mūsu redzes lokā? Vai nevajadzētu pētīt indivīdu un to ceļu uz šādu dzīvesveidu? Vai nevajadzētu noskaidrot un iedziļināties šo destruktīvo procesu cēloņos?

 

Es saprotu, ka tad tas nebūtu īsti Sofia Coppola stils un filma, bet, ja pieņemam, ka Bling Ring ir vienkāršs notikuma izklāsts, bez morāles, attīstības un iedziļināšanās, neviļus to nākas salīdzināt ar līdzīgas tematikas daudz izteiksmīgāko (gan vizuāli, gan sižetiski) filmu Spring Breakers. Šajā, nosacītajā duelī, Harmony Korine filma ir pārliecinoši pārāka jebkurā aspektā.

 

Vienkārša žurnāla raksta atainošana (kas ir par pamatu filmas scenārijam), šoreiz, diemžēl, nav bijusi gana laba viela iedvesmai, lai radītu filmu ar kādu pievienoto vērtību. The Bling Ring buksē viena un tā paša notikuma atkārtošanā, bez emocionālās galveno tēlu attīstības vai pat to pieklājīgas iepazīstināšanas. Sofia Coppola ideja veidot filmu ar stereotipiskiem jauniešu – slavenību wannabe, kā no dzeltenās preses izkāpušiem, tēliem, kas caurām dienām dara kaut ko nezin’ ko, bet naktīs ballējas stilīgākajos pilsētas klubos un publicē pašbildes sociālajos portālos, ir par knapu. Vai arī vismaz gadus trīs par vēlu realizēta. Bez īpašas pamacošās devas, padziļināta ieskata šajos notikumos vai pat atmosfēras radīšanā, labākajā gadījumā The Bling Ring var pildīt sociālās reklāmas funkciju, kas ar pirkstu krata un nopietnā sejā saka, ka tā nedrīkst darīt. Bet, kā zināms, tas vairumā gadījumu nenostrādā, turklāt ir garlaicīgi.

 

Vēl ļoti būtisks aspekts, kas arī šajā filmā nav uzskatīts par prioritāti, ir aktierspēle. Sākot ar Potermeiteni Emma Watson un pārējo Spožriņķa bandu līdz pat mazsvarīgākām lomām, kurās parādās pat Francis Ford Coppola brāļadēls (nē, ne Nicolas Cage) Marc Coppola, labākajā gadījumā aktierspēle ir viduvēja. Patiešām, ir grūti saprast, kāpēc pēc tik smalkām un īpašām filmām kā Virgin Suicides, Lost in translation un Somewhere šī režisore ir pieļāvusi tik daudz rupju kļūdu.

Vai režisores iemīļotā tēma par cilvēkiem morāli un/vai fiziski iesprostotiem noslēgtās telpās un laikā būtu izsmēlusi savu potenciālu un turpmāk šī (joprojām) daudzsološā režisore izmisīgi mēģinās atkārtot Lost in translation vai Somewhere tēmu un stilu? Ceru, ka nē.

2 stars