Spriedzes kino [filma: Captain Philips / Kapteinis Filipss: Somālijas pirātu gūstā]

Visu cieņu aktierim Tom Hanks, kurš, būdams gandrīz sešdesmit gadu vecs, par galvenās lomas atveidojumu sakrājis divas Oskara statuetītes (kopā piecas Oskara balvas nominācijas) un četras Zelta Globusa statuetītes (kopā septiņas Zelta Globusa nominācijas), nemet mieru augsta ranga dramatiskām un fiziski sarežģītām, pat traumējošām, lomām.

 

Ir dzirdēts, ka aktieri, gatavojoties lomai, lai efektīvāk iejustos tēlā, iziet cauri diezgan biedējošām fiziskām izmaiņām. Piemēri nav tālu jāmeklē: Charlize Theron filmā Monster, Christian Bale filmā The Machinist vai šīgada šokējošākās pārmaiņas – Matthew McConaughey filmai Dallas Buyers Club (šajā nedēļas nogalē skatāma festivālā “Spektrs”). Arī Tom Hanks, būdams zolīdā vecumā, ne vienreiz vien lomas dēļ ir manījis savus svaru un diemžēl ar paliekošām sekām – aktieris nesen paziņoja, ka ciešs no hiperglikēmijas un ārsts viņam diagnosticējis otrā tipa cukura diabētu.

 

Captain Philips loma, kas visticamāk papildinās Tom Hanks vissvarīgāko kinobalvu nomināciju jau tā iespaidīgo sarakstu, manuprāt, priekš šī aktiera nav nekas tik ļoti īpašs un, manuprāt, viņš šādas lomas var nospēlēt pusmiegā. Bet nepārprotiet, tas nemazina šī aktiera profesionalitāti vai lomas izpildījuma augsto raudzi. Vienkārši, pasaules labāko aktieru bariņam ir tāds lomu diapazons, kas nesagādā milzu piepūli un nominācijas vai vienkārši vispārēja atzinība atkarīga no pašas filmas – fona kurā viņš iekļaujas (tā arī svarīgāko kino balvu nomināciju rekordiste Meryl Streep fiziski nespēj nospēlēt slikti, un būtu pelnījusi nominācijas par katru savu lomu, bet vai tad tas būtu godīgi pret pārējiem censoņiem un vai mums tad būtu interesanti vērot ap šīm ceremonijām notiekošo kņadu?).

 

Proti, režisora Paul Greengrass dokumentālais spriedzes kino tvēriens, Somālijas nabadzības un izmisuma fons papildināts ar kaut ko šķietami absurdu un eksotisku kā jūras pirātismu (jo ne jau kurš katrs ikdienā lasa, teiksim piracydaily.com un apzinās, ka šāda veida arods nav nekas neierasts šim reģionam un šie darboņi kuģu īpašniekiem apkalpēm sagādā milzu problēmas), ir ārkārtīgi pateicīga platforma, kas, pirmkārt, iepazīstina ar šo problēmu, otrkārt, liek aizdomāties par cilvēku vērtību dažādās pasaules malās, treškārt, palīdz apzināt nabadzības un izmisuma patiesos apmērus, un, visbeidzot, demonstrē cilvēka parastā spēju reaģēt kritiskās situācijās, kad nav neviena paša, kurš varētu aizsargāt no šiem pērtiķu metodes piekopjošajiem uzbrucējiem.

 

Nevaru nesalīdzināt šo amerikānisma pārpilno stāstu ar nesen redzēto dāņu jūras pirātu drāmu A Hijacking jeb Kapringen. Lai gan aplūkotās situācija ir diezgan līdzīgas, no realitātes un tautai ierasto/zināmo procesu viedokļa skandināvu versija šķiet tuvāka mūsu mentalitātei – bez tur šķiet tikai amerikāņiem raksturīgā vēriena un sirdi aizkustinoša patriotisma. Jā, protams, ir patīkamāk apzināties, ka tava valsts, lai glābtu tavu ādu, piesaistīs divus kara kuģus un tērēs atbrīvošanas operācijai n-tos tūkstošus, bet, tīri izsverot situāciju filmā A Hijacking redzamā naudas grabināšana, vilcināšanās un aprēķina pilnās pārrunas starp kuģa īpašniekiem (naudas turētājiem) un pirātu pārstāvi (inteliģents, kas spēj vienlīdzīgā līmenī komunicēt ar otro pusi), šķiet reālistiskāks situācijas attīstības izklāsts. Diemžēl, arī depresīvāks un daudziem neinteresantāks.

 

Kaut kopumā filma Captain Philips ir augstas raudzes filma, ir dažas lietas, kas to nedaudz attālina no izcilības. Man nešķita godīgi, ka režisors Greengrass atrāda pirātus necilvēcīgus, tādus kā vergus režīmam, kurš valda Somālijā. Nesaku, kā tas ir nekorekti vai neprecīzi pasniegts, bet vai tik intensīvā un ilgstošā mijiedarbībā neparādītos kādas cilvēcīgākas izpausmes? Ja ne no karstasinīgāko mordaboju puses, tad no uzbrukuma vadītāja puses.

 

Tā vietā, lai iedziļinātos raksturos un to mijiedarbībā, režisors ir izvēlējies klasisko gājienu – tikai jaunākais, nepieredzējušākais pirātu bandas dalībnieks ir tas, kuram ir saglabājies cilvēcīgums un līdzcietība. Viņš ir vienīgais, kurš kaut kādā veidā mēģina Tom Hanks varonim palīdzēt, un protams, šīs attiecībās rada platformu emocionālajam uzplūdumam. It kā viss ir kārtībā, bet, manuprāt, tas bija mazliet par shematisku priekš citkārt virtuozā režisora, kas pat amerikāņu tautas lielākos ienaidniekus un šausminošo 9/11 notikumu autorus spēja padarīt par cilvēkiem, kurus var saprast un just līdzi.

 

Ļoti iespējams, ka Captain Philips cilvēcīguma ainas palikušas montāžas telpā un priekšroka dota meistarīgajām spriedzes ainām. Uz to ļoti spilgti norāda ārkārtīgi neveiklās sadzīviskās ainas filmas ievadā. Tajā Tom Hanks un viņa ekrāna sieva Catherine Keener, kura parādās filmā tikai šajās ievada ainās, runā par kādām neizskaidrotām dēla problēmām, bet tas pasniegts vienlaicīgi atsvešinātā un tik vispārīgi pamācošā manierē, ka neviļus skatītājam jājautā – priekš kam tas viss tagad? Jāteic, ka arī Somālijas sauszemes ainas ir diezgan haotiskas un pat amatieriskā izpildījumā.

 

Bet. Kā jau mēs visi ļoti labi zinām, režisors Paul Greengrass visspilgtāk izpaužas spriedzes ainās (protams, savu meistarības augstāko punktu viņš sasniedza 11. septembra uzbruku gandrīz dokumentālā atainojumā, filmā United 93), kuras arī filmā Captain Philips neliek vilties un joprojām nostrādā uz pilnu jaudu, liekot skatītājam nervozi sēdēt uz krēsla malas gandrīz visas filmas garumā. Starpcitu, Paul Greengrass, lai celtu situācijas izspēles autentiskuma līmeni, izplānoja tā, ka Tom Hanks un Somālijas jūras pirātu biedējošā paskata vadonis, aktieris Barkhad Abdi pirmo reizi tikās filmēšanas laukumā, sākot filmēt ainu, kurā arī Captain Philips pirmo reizi tiekas ar pirātu Muse.

 

Kaut arī šim režisoram raksturīgā operatora bieži neizturami raustīgās kameras kustības šajā filmā ir normas robežās, šoreiz (labojiet, ja kļūdos un iepriekš tas arī bija tik uzstājīgi) ir nācis klāt kāds cits instruments – intensīva spriedzi pastiprinoša mūzika. Kura diemžēl šeit ir lieka – spriedzes jau tā augstais līmenis ir panākts ar citām lietām un muzikālais pavadījums, manuprāt, mazina situācijas autentiskumu.

 

Nu jā, filma laba, bet ar daudziem “bet”.

 4 stars