Tveices dienasgrāmata [filma: the Paperboy]

Tveices dienasgrāmata [filma: the Paperboy]

Ir labas filmas, ir sliktas filmas,  ir tādas, par kuru eksistenci pēc kāda laika, atceras tikai retais un tad ir tādas, kuras tiek uzskatītas par sliktām, bet īstenībā ir palikušas nesaprastas. Iemesli ir dažādi. To reklāma ir bijusi maldinoša un produkts vērtēts no nepareizās perspektīvas, režisora iepriekšējie darbi ir radikāli atšķirīgi no tā, kas konkrētajā brīdī skatāms, vai filmas stāstijums ir citādāks nekā vairumā gadījumu. Iemesli patiešām var būt dažādi. Šķiet, Precious režisora Lee Daniels jaunākā filma The Paperboy ir tieši visu šo gadījumu apkopojums.

Tās reklāma sola spriedzes pilnu detektīvstāstu, balstītu uz patiesiem notikumiem, kādā tropiskā Amerikas apvidū, bet patiesībā iesaistītie tēli un notikumu attainojums aizēno stāsta izmeklēšanas līniju tik ļoti, ka pat nav būtiski  kapēc kaut kas notika, bet gan kā tas tiek pasniegts. Ir tik interesanti, kā visi tēli savā ziņā ir klišejiski un viendimensionāli, bet spēj būt pievilcīgi. Tur noteikti jāpateicas režisora veiksmīgajam darbam ar aktieriem.

Viscaur filmai jūtams lubliteratūras stils ar parspīlētu un uzspēlētu dramatismu. Bet tas tikai pastiprina filmas savdabīgo intonāciju, un, kas visvairāk patīkami pārsteidza, tas netraucē, tas saista – cik ļoti baudāms sava “lētajā” stāstā var būt gala produkts, kas visas filmas garumā atgadināja, it kā lasītu atsevišķus izrāvumus no kādas vieglās literaturas romāna. Ar šai literatūrai klaiskiem tipažiem un viņu neticamām izdarībām. Interesanti, kā it kā visas filmas garumā notiek izmeklēšana, bet rodas iespaids, ka tam pievēršas tikai pienākuma pēc un galvenais ir personāžu dīvaino izdarību atrādīšana.

Lai jau no paša filmas sākuma precīzi uztvertu filmas garšu, ir mazliet jāaizmirst par režisora triumfa darbu – filmu Precious (iespējams tās rokrakstu viņš mēģinās atsaukt atmiņā savā nākamajā filmā, kur viena no lomām piešķirta pašai Oprah Winfrey, bet pēc Paperboy es uz to seviški necerētu). Tā pat jāatsauc atmiņā Lee Daniels režijas debijas darbu Shadowboxer. Tas neizceļas ar stāstijuma raitumu un aktieru sniegumu, bet viennozīmīgi ir ar īpašu šizofrēnisku pieskaņu, kas tā arī līdz galam diemžēl nespēja attainot iecerēto. Labā ziņa – Paperboy no Precious mantojusi nevainojamo aktieru sniegumu, bet no Shadowboxer šizīgo noskaņu.

Runājot par aktieriem var tikai atkal un atkal pabrīnīties, cik labs darbs paveikts , viņi patiesi spēj pacelt citkārt absolūti neinteresanta un, kā jau minēju, lētu stāstu pavisam baudāmā līmenī. Matthew McConaughey turpina iesākto nevainojamo lomu sēriju un, kaut arī neatsakās teju katrā filmā gozēties bez krekla (kaut gaužam citādāk kā ierasts, arī šajā ir bez krekla), spēj ar katru nākamo lomu, savā diezgan tradicionālajā tēlojuma manierē, attīstīties. Tā arī vidusskolas mūziklu smuksejiņa Zac Efron jau ar otro lomu pēc kārtas cenšās izrauties no cukurīgā statusa (šogad jau filmā Liberal Arts viņš nospēlēja mazu, bet ļoti spilgtu pseidohipijiska, iespējams iedomāta, studenta lomu). Un jāsaka – ar diezgan labām sekmēm. Papildus pozitīvu devu jau tā savdabīgajam aktieru sastāvam sniedz četrdesmitgadīgās white trash Nicole Kidman un psihopātslepkavas John Cusack tēlu slimīgās mīlas pārīša izdarības.

Ja viss iepriekš minētais jūs vēl nepārliecināja, tad atklāšu – Zac Efron pusi filmas staigā apkārt vienās apenēs un lietū dejo ar Nicole Kidman, kura turklāt vienā epizodē šamējo, vajadzības spiesta, apčurā no galvas līdz kājām. Vēl varu piebilst – neesmu lasījis Pete Dexter romānu kurš ir par pamatu šai filmai, bet visu skatīšanās laiku nepameta doma, ka noskaņas un vizualitātes ziņā Paperboy bija daudz tuvāka Rum Diary grāmatas noskaņai nekā Johnny Depp ilgi lolotā ekranizācija.