Veco ļaužu kopmītne [filma: Et si on vivait tous ensemble? / And If We All Lived Together / Ja nu mēs visi dzīvotu kopā?]

 

Jāteic, ka kādam laikam kino mode jeb tendences ir diezgan skaidras. Grāvējfilmu formulām pievienots zinātniskās fantastikas sastāvdaļas, ģimenes filmām pasaku pasaules garnējums, bet teorētiski nobriedušākiem prātiem pēdējā laika aktuālāka kino tēma ir novecošana. Saskaršanās ar teicienā “vecums nenāk viens” ietvertajām patiesībām, sadzīvošana ar tām un galu galā – pierādīšanu, ka ar izkrišanu gan no “jauns un stilīgs”, gan “nobriedis un pašpietiekams” kategorijām dzīve neapstājas.

Man nav nekas pret šo kino paveidu, gluži otrādi – tikko Oskarotā filma Amour pierāda, ka šis temats ir gana dziļš un interesants, lai to pētītu un veidotu stāstus. Un tiem nebūt uzreiz obligāti  nav jābūt tik skarbiem un stindzinošiem notikumiem kā Michael Haneke filmā. Manuprāt, novecošanas tēmu filmu galvenais “pareizais” vadmotīvs ir realitāte un stāsts par to, kā ar to sadzīvot,  nu tā, pa īstam. Varbūt pat pamācoši vai norādot, kas ir kas šajā vecumā un varbūt parādot, kam vairs nav nozīmes un kas, atšķirībā no agrākiem laikiem, jau ir pieņemami.

Visnepieņemamākais šī tipa popsīgākajās filmās šķiet tas neīstums un vēlme uzburt kaut kādu sapņu pasauli, kurā dzīvot, lai nav jāsaskaras ar ne tik pievilcīgo realitāti. Tā ir bēgšana no neizbēgamā un, kā zināms, no vecuma vai kaitēm nekur neaizbēgt – labāk izzināt un sadzīvot ar tām. Protams, Holivudas mašinērijas galvenais uzdevums ir sniegt mums stāstus, kur sapņi piepildās un bla bla bla, bet uzskatu, ka ir jābūt zināmai robežai, pie kuras tomēr jāapstājas un jāpastāsta, kas īsts. Lai nav tā aplamā priekšstata un, it kā akurāt visiem pasējošā modeļa – izdzīvo dzīvi uz pilnu klapi. Šeit es vairāk atsaucos uz tādām pēdējo gadu filmām kā The Bucket List, Stand Up Guys un arī daļēji uz jaunāko franču režisora Stéphane Robelin filmu Et si on vivait tous ensemble? jeb All Together. Gluži vienkārši, jau pieminētā Amour, Roger Michell saldsērīgi romantiskā lenta Venus, šīgada izjustās un dziļi patiesās attiecību drāmas Take This Waltz autores Sarah Polley 2006. gada diviem Oskariem nominētā ārkārtīgi aizkustinošā un intensīvā drāma Away From Her un pat zviedru režisora Axel Petersén stāsts par sešdesmitgadīgu naktsklubu veidotāju un tusiņu rīkotāju filmā Avalon, spilgti demonstrē cik ļoti plaša emocionālā amplitūda ir iespējama “novecošanas filmās”. Arī bez standarta ņirgšanām par “joprojām seksīgs” un “tu to vari” tipiskajiem jokiem no tik pazīstamās Holivudas nodrillētās vācelītes.

Kā jau pieminēju, franču devums šim kino subžanram ir izdevies diezgan samākslots un nevienmērīgs. Ar vienu kāju iekāpusi diezgan dziļos ūdeņos, sekojot līdzi Pierre Richard tēla Alcheimera progresējošai slimībai un viņa ekrāna sievas Jane Fonda letālajai slimībai. Filma, vēloties izdabāt plašākām auditorijām un padarot gaišāku un spilgtāku kopējo filmas noskaņu, ārkārtīgi neveikli un brīžam pat statiski, kā no grāmatas lasot, klāsta par paveco ļaužu, kas nu pat kā nolēmuši sagaidīt savas pēdējās dienas, dzīvojot kopā vienā mājā, joprojām aktīvo seksuālo dzīvi. Nenoliedzu,  tēmai jau nav ne vainas, bet izpildījums ir tik klaji baltiem diegiem šūts, ka patiešām žēl sava laika un iesaistīto talantu lēto jakarēšanos ap tik nemākulīgi uzģenerēto stāstu. Uz šīs fona nesenā The Best Exotic Marigold Hotel jeb Vislabākā eksotiskā viesnīca “Kliņģerīte” iegūst daudz lielākas simpātijas, un tas pat nav pateicoties Indijas saulainajai it kā bezrūpīgajai videi.

2 stars