Epiktēts par to, ko varam ietekmēt, plānojot rudens dienu

Latvijas rudenī laikapstākļi var mainīt iecerēto dienas plānu, bet ne visu vajadzību pēc rīcības. Epiktēta doma par to, kas ir mūsu varā un kas nav, palīdz atdalīt satraukumu no nākamā praktiskā soļa: lietu nevaram apturēt, taču varam paņemt līdzi lietussargu un sagatavot rezerves maršrutu. Šī atšķirība noder ne tikai pastaigā — tā var palīdzēt izlemt, kur ieguldīt uzmanību, kad apstākļi nav droši paredzami.

Ko Epiktēts rakstīja par mūsu varā esošo

Epiktēts bija sengrieķu stoicisma filozofs, kura mācība galvenokārt saglabājusies sarunu formā, ko pierakstīja viņa skolnieks Arriāns. Īsais darbs, ko pazīst kā “Enhiridionu” jeb “Rokasgrāmatu”, sākas ar nošķīrumu starp to, kas ir mūsu varā, un to, kas nav. Pie pirmā Epiktēts pieskaita spriedumus, izvēles un vēlmes, bet pie otrā — ķermeni, īpašumu, reputāciju un amatus.

Šis nošķīrums nav solījums, ka cilvēks spēj kontrolēt visu savu rīcību vai tās sekas. Arī mūsu izvēles notiek konkrētos apstākļos, un to iznākumu ietekmē ārēji faktori. Praktiskais jautājums tāpēc nav, kā panākt, lai viss notiktu pēc ieceres, bet gan — kur šajā situācijā vēl ir iespējama jēgpilna izvēle.

Tulkojuma piezīme par pazīstamo domu

“Enhiridiona” pirmās nodaļas formulējums dažādos tulkojumos atšķiras. Tā kā šeit nav pieejams pārbaudāms latviešu tulkojums, domu nevajadzētu pasniegt kā precīzu Epiktēta citātu latviešu valodā. Parafrāzē tā skan šādi: dažas lietas ir mūsu varā, bet citas — nav.

Arī vārds “kontrole” var radīt pārāk plašu priekšstatu. Epiktēta nošķīrums attiecas uz spriedumiem un izvēlēm, nevis uz spēju vienpersoniski vadīt notikumus vai garantēt vēlamo iznākumu. Ikdienas plānošanā tā ir robeža starp savu sagatavošanos un to, kas paliek atkarīgs no laikapstākļiem, citu cilvēku lēmumiem vai citiem apstākļiem.

Rudens pastaiga: plānošana bez laikapstākļu kontroles

Iedomāsimies, ka cilvēks ieplānojis doties kājām no mājām līdz darbam vai satikt draugu. No rīta debesis ir pelēkas, un prognoze var mainīties. Lietus un tā sākšanās laiks nav viņa ziņā. Toties viņš var apskatīt aktuālo prognozi, izvēlēties ūdensizturīgus apavus, paņemt lietussargu un paturēt prātā maršrutu ar pieturu sabiedriskā transporta pieturā.

Noderīgi ir ne tikai sagatavoties, bet arī izlemt, kurā brīdī plānu mainīt. Piemēram, var iepriekš noteikt: ja sākas stiprs lietus, iešana tiek pārtraukta vai atlikta; ja lietus ir neliels, cilvēks turpina ceļu ar paņemto ekipējumu. Tas neatceļ neērtības un negarantē, ka iecerētais izdosies, tomēr samazina vajadzību katru reizi sākt domāt no nulles, kad apstākļi mainās. Lai plānotu rudens izbraucienu, var noderēt arī iepriekš apsvērt, ko darīt lietainā laikā.

Šeit stoiskā atšķirība kļūst par plānošanas paņēmienu: laikapstākļus nevar izvēlēties, bet var izvēlēties sagatavošanos un rīcību, ja iecerētais vairs nav ērts vai iespējams. Plāna jautājums var būt: “Kāds ir mans nākamais ietekmējamais solis, un ko darīšu, ja apstākļi mainīsies?” Atbilde var būt vienkārša — aiziet agrāk, lai paspētu uz autobusu, vai vienoties par tikšanās pārcelšanu uz citu vietu.

Citu cilvēku reakcijas un rezerves plāns

Līdzīgu pieeju var izmantot sarunā, kurā jāizsaka neērts lūgums vai jāpaziņo par problēmu. Nevar droši noteikt, kā otrs cilvēks reaģēs. Toties var sagatavot, ko vēlies pateikt, izvēlēties piemērotu brīdi un pārdomāt, ko darīsi, ja saruna nenoritēs kā cerēts.

Rezerves plānam nav jāparedz visas iespējas. Tas var nozīmēt pierakstīt svarīgāko, lūgt uzticamai personai piedalīties sarunā vai pēc tam sazināties ar atbildīgo iestādi. Šāda sagatavošanās nav veids, kā kontrolēt otra atbildi; tā palīdz saglabāt rīcības iespēju arī tad, ja atbilde ir nevēlama. Ja nav iespējams iepriekš zināt, kā saruna beigsies, ir iespējams vismaz noskaidrot savu nākamo soli.

Rīcības brīvība nenozīmē samierināties ar netaisnību

Stoisko nošķīrumu var pārprast kā aicinājumu pieņemt visu, kas notiek, vai pašam tikt galā ar situāciju. Tas nav nepieciešamais secinājums. Tas, ka cilvēks nevar vienpersoniski kontrolēt citu rīcību vai sistēmas lēmumus, nenozīmē, ka viņam jāklusē vai jāatsakās no palīdzības.

Ja cilvēks piedzīvo netaisnību, viņa ietekmējamie soļi var būt notikušā dokumentēšana, vēršanās pie atbildīgās personas vai iestādes, uzticama cilvēka iesaistīšana un palīdzības meklēšana. To, kā atbildēs otra puse vai cik ātri mainīsies apstākļi, viņš var neietekmēt tieši. Atdalot šīs lietas, iespējams skaidrāk izvēlēties turpmāko rīcību, vienlaikus nepasludinot situāciju par pieņemamu.

Epiktēta doma var palīdzēt atrast nākamo soli, nevis garantēt rezultātu: pārbaudīt, kas šobrīd ir izdarāms, un atzīt, kur vajadzīgs atbalsts vai jārēķinās ar ārējiem ierobežojumiem.

Avots: Editorial research